— Ar mani viss ir kārtībā, — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja šajā kompānijā ir ārsts, tad viņš ir vajadzīgs kā nezin kas. Litlpeko kāds cilvēks saplēsies ar pumu, un tā viņu pamatīgi sakropļojusi.
— Cik tālu tas ir? — jautāja ārsts Lindejs,
— Kādas simt jūdzes būs.
— Vai sen jau tas notika?
— Es braucu līdz šejienei trīs cienās,
— Viņam ir slikti?
— Plecs izmežģīts. Vairākas ribas droši vien pārlauztas. Labā roka arī lauzta. Viss ķermenis, izņemot seju, saplosīts līdz kauliem. Mēs pagaidām aizšuvām divas trīs lielākās brūces, bet artērijas nosējām ar auklu,
— Tas nu līdzēs gani — pavīpsnāja Lindejs. — Kur viņš ievainots?
— Vēderā.
— Tad jau viņam tagad beigas,
— Nemaz ne. Mēs vispirms izmazgājām ar kukaiņu indi un tikai tad aizšuvām. Pagaidām, protams. Nebija nekā cita kā tikai linu diegi, bet tos mēs arī izmazgājām.
— Viņš ir tikpat kā beigts, — secināja ārsts, pikti jaukdams kārtis.
— Lika pagaidīt! Tas vīrs nemirs. Viņš zina, ka es aizbraucu pēc ārsta, un noturēsies līdz jūsu atbraukšanai. Viņš nepadosies nāvei. Es.viņu pazīstu.
— Kristietības mācība un gangrēna, vai ne? — izsmējīgi sacīja ārsts. — Un vispār es nestrādāju par ārstu. Man arī ne prātā nenāk braukt simt jūdžu piecdesmit grādu salā miruša cilvēka dēļ.