—   Bet es zinu, ka brauksiet, un šis cilvēks ir nedomā mirt.

Lindejs papurināja galvu.

—  Zēl, ka esat braucis velti. Labāk palieciet tepat pa nakti!

—   Nedrīkst! Pēc desmit minūtēm izbrauksim.

—   Kāpēc jūs esat tik pašpārliecināts? — īgni nopra­sīja Lindejs.

Tad Toms Dovs teica visgarāko runu savā mūžā:

—  Tāpēc, ka viņš noteikti dzīvos līdz jūsu atbraukša­nai, kaut jums būtu vajadzīga vesela nedēja pārdomām. Bez tam pie viņa ir sieva, kura nenobirdināja ne asaru un palīdzēs viņam izturēt līdz jūsu atbraukšanai. Viņi ne­prātīgi mīl viens otru, un viņai ir tikpat stipra griba kā vīram. Ja viņš sāks pagurt, sieva atdos viņam savu dvē­seli un piespiedīs viņu dzīvot. Bet viņš nepadosies, lieku galvu ķīlā. Lieku trīs unces pret vienu, ka jūs viņu ierau­dzīsiet dzīvu. Krastā man stāv suņu pajūgs. Dodiet tikai piekrišanu pēc desmit minūtēm izbraukt, un mēs tiksim līdz turienei ātrāk nekā trijās dienās, tāpēc ka ceļš ir iebraukts. Tagad es eju pie suņiem un gaidu jūs pēc des­mit minūtēm.

Toms Dovs nolaida cepures ausis, uzvilka dūraiņus un izgāja.

—   Kaut velns viņu rāvis! — iekliedzās Lindejs, dus­mīgi skatīdamies uz aizvērtajām durvīm*

Tajā naktī, kad bija nobrauktas divdesmit piecas jū­dzes un sen jau satumsis, Lindejs un Toms Dovs apstā­jās, lai ierīkotu nometni.