—       Tas viss nav nekas, viss aiziet, — viņš sacīja un, pievērsdamies Jonsonam, piebilda: — Tādas lie­tas, protams, nepārdod, tāpat kā nepārdod laulību gredzenus.

—  Vareni! — teica Jonsons.

—   Ko tad jūs tagad darīsiet? — vaicāja Marta.

—  Vispirms jāpadomā. — Mistrejs neviļus nopūtās.

—  Tikai dažas dienas, dārgais Jonson. Lai viņa pa­priecājas par jūsu šejienes savvaļas skaistumu.

—       Da-ba! — Jonsons gari novilka. — Mana ne­laime tā, ka rūpnīca strādā slikti. Tiesa, ir . ..

—       Vakariņas ir, — pavērdams durvis, sacīja ža­ketē ģērbies nēģeris.

—       Vai jūs sen zaudējāt acu gaismu? — Marta vai­cāja Svanam.

—   Sen.

Saimnieku nelāgais garastāvoklis pie galda neko neuzlabojās, lai gan Jonsons daudz un alkatīgi dzēra. Marta gan kļuva laipnāka. No viņas glaimiem daž­brīd gribējās kliegt, lai gan spalgā tarkšķēšana da­ļēji notušēja saspīlējumu, kas Tavijai sāka jau kļūt nepanesams.

Jonsons, mazliet sagrīļojies, tāpēc ka elkonis noslī­dēja garām galdam, pret ko viņš gribēja atbalstīties, beidzot uzskatīja par vajadzīgu atklāt Mistrejam sa­vas darījumu lietas. Rūpnīca putot laukā. To vajājot neveiksmes, parādi augot, drīz tos sākšot piedzīt spaidu kārtā, noiets mazs, tirdzniecībā stagnācija, krīze. Viņš tomēr galvu nenokarot. Visu mūžu viņam esot nācies pērties laukā vēl no daudz grūtākiem stā­vokļiem, — mākoņi izklīdīšot.