Mistrejs izteica cerību, ka tie.izklīdīs ātrāk, nekā var domāt. Tā kā Tavijai acis vērās ciet, viņš sarunu necentās uzturēt; klusēja arī Neds Svans. Neilgi pirms pulksteņa pusnakts sitieniem pie mājas loga norībēja pērkonīgs šāviens, ko pavadīja kliedzieni un suņa riešana.

—   Pārnācis Gogs, — teica Marta, — mūsu dēls.

Pa visu māju nodārdēja durvju klaudzieni, pēc tam

mazās sabiedrības priekšā parādījās jauns cilvēks, drūms, gara auguma, tāds pats kā tēvs. Ap galvu vi­ņam pēc kalniešu modes bija apsiets sarkans lakats, cieta bārda nedabiski kā melna uzlīme ietvēra pilnīgo, iedegušo seju ar nepatīkamu muti un bezkrāsainām miegainām acīm, gurdu trulu skatienu. Rokās viņam bija karabīne.

—      Svešs suns, — viņš teica, mazliet apjucis svešu laužu klātienē, un pagriežas, lai ietu prom. — Galvā. Ha-ha!

—  Apsēdies, — teica Jonsons.

Gogs, kaut ko nomurminājis, izgāja, ar šautenes stobru ietriekdams pa durvīm.

—   Lācis! — tēvs nokliedza pakaļ. Māte paskaidroja:

—  Viņu nav ko ievērot: ja nolēmis klusēt vai kaut ko negribēs, — veltīga visa lūgšanās.

Par to vairāk netika runāts. Kad vēl kādu laiciņu bija pasēdējuši, viesus aizveda viņiem sagatavotā is­tabā. Pirms gulētiešanas abi vēl iegāja pie Neda pa­raudzīties, vai viņam kaut ko nevajag.