Viņš tikko paguva ar galvas mājienu pavaicāt, ko viņa ar to domā, kad Marta pievērsās jaunajai sievietei: v
— Vai tās ir īstas pērles?
— Manējās? — Tavija pieskārās pie kaklarotas, kuras lielo pērļu maigais gludenums tīksmināja viņas kaklu. — Protams! īstas. Tāds mazumiņš no mantojuma, kura vairs nav.
— Labs mazumiņš, — teica Jonsons, pieceldamies kājās un vērodams kaklarotu no sava septiņu pēdu augstuma. Viņš piemiedza acis. — Jā. Bet jums ap kaklu taču vismaz piecas krietnas muižas.
Tavija jautri un pārgalvīgi atvilka elpu.
— Redzu, ka vajadzēs jums paskaidrot, — viņa sacīja, šķelmīgi pamirkšķinādama vīram. — Šī vir- knīte mūs saderināja. Kad Mistrejs bija atnācis pateikt … vislabāko … un … tad viņš ieraudzīja šīs pērles uz mana galda. Tās vēl no vecvecmāmiņas. Viņš sajūsminājās un tēloja man priekšā, kā jūras gultnē gliemežnīca zaigodama snauž. Kā viņa dzīvo savās dziļās pērļainās domās. Un … un … kā viņa mīl, aizver savu pērli, bet mēs sēdējām līdzās … un …un …
— … un saskūpstījāties, protams, — atskanēja Svana labsirdīgais bass.
— Ned! Domājiet pie sevis! — iesaucās Tavija.
— Kāds suflieris atradies tur, kaktā!
Iestājās neveikls klusums.
— Nekas, ka es tā pateicu? — Tavija, pagriezusies pret vīru, jautāja.
Tas ar skatienu viņu nomierināja.