— Nu, ko jūs teiksiet, — vaicāja Mistrejs, — kādi jums iespaidi?
— Skaidri redzu visus trīs. — Svans samiedza savas aklās acis, ielūkodamies tai pasaulē, kur viss viņam bija tik pazīstams. — Jonsons: melna liela mute un ruda svītra šķērsām pāri asiņu pieplūdušajām acīm. Viņa sieva: neliels zobrats ar astoņkāja knābi vidū. Gogs … tas nav skaidrs … jā: tumsa, divas vara punktis un pūces spārni.
— Nu, vai ziniet, — Tavija bija mazliet neapmierināta, — mīļais Ned, jūs šodien esat nervozs. Bet, patiesību sakot, arī man nezin kādēļ sirds nav mierīga.
— Šķiet, mēs esam atbraukuši nelaikā, — teica Mistrejs, taču, nevēlēdamies satraukt Taviju, piebilda: — Nepamatotas aizdomas, un tas ir viss … Saldu miegu, Ned!
— Pateicos. Lai arī jums salds miegs, — atbildēja Svans, — kamēr esmu akls.
Vīrs ar sievu jau sen bija pieraduši pie Neda Svana dīvainībām savu domu izteiksmē; tādēļ, īpašu uzmanību nepievērsuši tā pēdējiem vārdiem, viņi atvadījās un aizgāja uz savu istabu.
Dažas dienas viņi nodzīvoja, rītos dodamies ielejās vai arī caur ziedošām aizām uzkāpdami brīnumainos kalnu pasaules stūrīšos, kur ainavu neparastais spilgtums atgādina cilvēkam daudzas līksmas tikšanās ar savām skaistajām ilgām, kas te pieņēmušas mierīgu vai arī elpu aizraujošu veidolu. Šinī pasaulē netālu no mājām šo kalnu maigo skaistumu ņēmās apkūpināt Jonsona rūpnīca — ar sienām un dažādām noliktavām apbūvēti dūmeņi.