Šī rūpnīca nogāžu zaļajā zaigumā pēkšņi iznira acu priekšā, it kā tā būtu no pilsētas šurp atcelta pa zemes apakšu. Tavija to aplūkoja, nekā nejautādama, tikai reizēm klusi pateikdama «A!…» — ja Jonsons, gadīdamies tuvumā, kaut ko skaidroja. Un viņa steidzās uz ezeru, kur ar makšķe­rēm rokās bezrūpīgi aplaupīti cilvēki ar visu savu būtni uzņēma sevī bezdibenīgā ūdens mirdzumu, kas atspulgoja viņu augumus.

Neds Svans viņiem vienmēr nāca līdzi. Tādēļ šīs pastaigas bija lēnas un rāmas, jo aklo vajadzēja vest, ļaujot viņam turēties pie rokas vai arī aiz nūjas, kuras otru galu Mistrejs pasita padusē. Neds Svans viņus iztaujāja, klausījās un runāja par ko savu.

Tai pašā laikā mājas iespaidi — dabiskā sav­starpējā atsvešinātība, kuru noslēpt nācās ar zināmu piepūli — nostājās viņiem aizmugurē, taču viņi reti kad pievērsās to skarbajai sejai. Tur ritēja sava dzīve, galvvidū plānajā mezgliņā savīta, ar kliedzieniem, rēķiniem un lādēšanos, ar lamām un savdabīgām dvē­seles atraugām, kas precīzi iezīmēja visas darījumu dienas svārstības. Saimnieki un viesi tikās reti. Gogs dažreiz ieradās uz pusdienām, bet biežāk gan deva ziņu par savu eksistenci ar šāvieniem vai arī smiek­liem kaut kur aiz sta|ļiem; un šie smiekli skanēja tik ilgi, vienmērīgi un skaļi, ka gribējās aizvērt logu. Viņš gandrīz neko nerunāja, sasveicinājās ar tādu kā pretīgumu un vispār bija — viņš pats.