Pagāja nedēļa, bet šie savstarpēji svešie cilvēki tikpat maz zināja par otru kā pirmajā tikšanās dienā.
Nākamās dienas pievakarē piedzēries, bet ļoti labi vēl turēdamies kājās, pēkšņi ieguvis runas dāvanas, ciemiņu istabā ienāca Jonsons, un viņa izskats vien, kamēr viņš vēl nebija bildis ne vārda, liecināja, ka viņam prātā kāds darījums.
VI
— Man ar jums, Mistrej, jāparunā, — lēni vēla vārdus Jonsons. Izvairīdamies raudzīties acīs, viņš kustināja bikšu kabatās sabāztās dūres, it kā ko maisīdams. — Un ar jūsu sievu arī. Darīšanas. Tas ir, es gribu runāt par darīšanām, ja jums nav iebildumu.
— Nē, es jūs klausos. — Mistrejs apsēdināja Jon- sonu un pats apsēdās pretī. Tavija sēdēja attālākā istabas stūrī, patumsiņā, un šķita tur tāla un klusa. — Gribu jūs tomēr brīdināt, ka es neesmu darījumu cilvēks. To jūs varējāt pārliecināties pēc mana zemes pirkuma.
Jonsona skatienā pavīdēja divdomība.
— Hm… — viņš sacīja, — jā, ikviens, protams, var kļūt par izmanīgu rakaru laupījumu … tomēr … taču es teikšu skaidri un gaiši, ka darījums skar tikai jūs un mani.