— Bet mani? — iesmējās Tavija.
— Jūs? Nu, ari jūs, protams. Tas skar jūs abus, bet visvairāk — tikai mani.
— Tad sakiet, — mudināja Mistrejs, ar nolūku pārtraukdams pauzi.
Jonsons smagi nopūtās, savaikstījis seju tā, ka visas viņa grumbas savilkās ap acīm, kas visiem spēkiem pūlējās pamanīt kaut ko vīra un sievas sejās, — kaut ko tādu, kas varētu norādīt tālāko sarunu gaitu.
— Es esmu postā, — viņš aizsmacis sacīja, — galīgā postā, un ne vēlāk kā pēc mēneša man no šejienes jāizvācas. Ir tikai viena izeja no šā stāvokļa. Klausieties: man piedāvā lielu daudzumu izejmateriālu gandrīz vai par velti. Kādēļ tas tā tiek darīts, es pats īsti nezinu; zinu tikai to, ka cilvēks, ar ko man sarunas šinī lietā, ir pilnīgi uzticams. Manā rīcībā vēl ir divdesmit četras stundas. Ja es pusi no kopējās summas iemaksāšu, — prece būs mana, un pēc divām nedēļām es izlaidīšu gatavu fabrikātu par krietni vien zemāku cenu nekā tirgus cena. Tādējādi, neskaitot pamatīgu peļņu, es saņemšu vēl pasūtījumus un iemaksas, ar ko varēšu pagarināt vekseļus un daļu arī izpirkt. Taču šodien, bet visvēlākais — rītu man jāiemaksā tam cilvēkam trīsdesmit tūkstoši.
Viņš apklusa, atgāzās, pievēra acis, tad pēkšņi, uzsitis ar roku uz ceļgala, nekaunīgi un cieši paskatījās Mistrejā.