—  Tā, — padomājis sacīja Mistrejs, — bet jāatzīs­tas, ka es patiešām neesmu nekāds padomdevējs.

—   Padoms man nav vajadzīgs.

—   Kas …tad?!

—   Nauda.

—   Ko jūs ar to domājat?

—   Pērles, — teica Jonsons, nu jau manāmi uztrau­cies. — Jūsu sievai ir pērles. Tās maksā drošus seš­desmit. Pagaidiet, es beigšu. Jūs dodiet man pērles, un es tās ieķīlāšu. Tās nepazudīs, par to es galvoju ar savu godu. Tieši pēc mēneša, nevienu dienu ne agrāk, ne vēlāk, es jums jūsu mantu atdošu atpakaļ līdz ar divdesmit procentiem. Un mēs būsim kvīti.

Iestājās klusums. Tavija apsēdās blakus Mistre- jam. Viņas roka jau tiecās pieskarties kaklam, kur elektriskajā apgaismojumā valstījās viņas skaisto atmiņu ugunīgi pienbaltais zaigojums, kas tika no­ņemts vienīgi gulēt ejot, bet ar klusā smaidā paustu lepnumu noslīga lejup. Vispār viņa paraudzījās uz vīru ne bez škelmīguma, nojauzdama interesantu at­bildi.

—  Un jus to apdomajat? — Mistrejs sacīja. — Bet es teikšu tikpat tieši, cik tieši jūs pievērsāties man: to mēs nedarīsim.

Jonsons norija siekalas.

—   Kādēļ? — viņš vaicāja dobji un pieglaudīgi.

—   Tas nav iespējams.

—   Kādēļ, velns parāvis?

Viņa seja pārklājās ar sārtiem plankumiem. Viņš piecēlās un atkal apsēdās tik spēcīgi, ka krēsls no­čīkstēja. Bezpalīdzīgs niknums skanēja viņa vārdos.