—  Paklausieties, — viņš, rokas spaidīdams, iesāka, — te nav nekāda riska. Es atbildu un varu zvērēt…

—   Man jūsu žēl, — Mistrejs nelokāmi viņu pār­trauca, — bet savu dvēseli neaptraipīšu. Sī lieta, par kuru jūs runājāt ar saprotamu vieglumu, tas ir, ar jūsu acīm raugoties, jo jums tā ir tikai vērtslieta, šī lieta slēpj sevī mūsu pirmo vienkāršo vakaru, — manu un manas sievas. Sī lieta nav ne pārdodama, ne ieķī­lājama. Tā jau zaudējusi to vērtību, kas dārga jums; tās vērtība pavisam cita. Esmu pateicis visu.

Jonsons piecēlās.

—   Lieliski, — viņš teica, galvu nikni un lēni šūpo­dams, it kā spriestu par klāt neesošiem. — Sie cil­vēki … ha … Sie cilvēki atbrauc pie tevis, Jonson. Jā. Ko tad viņi lūdz? Nē, viņi neko nelūdz. Viņi ir cēlsirdīgi. Viesi. Viņi dzīvo, ēd, dzer …

—   Mistrej! — Tavija tikko vairs spēja izdvest.

Mistrejs strauji uzlika roku uz Jonsona pleca.

—   Ejiet laukā un liecieties gulēt, — viņš teica tik klusi un skaidri sadzirdami, ka Jonsons atkāpās. — Mēs ilgāk par desmit minūtēm te vairs neuzkavē­simies. Tavij! — bet viņa, jau piecēlusies, raudzījās logā.

Te viņš ieveroja, ka durvis atvērtas. Viegli pie dur­vju stenderes turēdamies, galvu nokāris, stāvēja Neds Svans. Viņš ieklepojās.

—   Ai! Ak re, kas tur! — viņu ieraudzījusi, ieklie­dzās Tavija. — Posieties jūs arī, Ned.

—   Esmu kārtībā, — aklais bēdīgi sacīja.