Jonsons izgāja un raudzījās uz viesiem caur dur­vīm no dažu soļu attāluma. Tad piecirta kāju.

—   Ejiet ārā pie loga! — viņš kliedza. — Tur jums izmetīs bagāžu.

Svans ar mājienu apstādināja Mistreju.

—   Manu draugu bagāža, tāpat manas mantiņas, — viņš teica, pagriezis seju pret Jonsonu, — pagaidām paliks šeit. Tās tiks izpirktas pēc dažām dienām par atlīdzību, kas pienākas Jonsonam. Viņam mūsu dēļ radās izdevumi. Mēs ēdām un dzērām pie viņa.

—   Pateicos, Svan, — teica Tavija. — Tā vajag.

Viņi izgāja bez kavēšanās. Neviens viņus nepava­dīja ne ar lamām, ne arī ar sarunām par šo aizvaino­jošo sadursmi. Pie parādes durvīm stāvēja Gogs. Viņš redzēja, kā trīs cilvēki, atpakaļ neatskatīdamies, lēnā gaitā devās prom un nozuda mežā.

Taka, pa kuru viņi gāja, vijās nolaideniem līčlo- čiem; pie pašām viņu kājām no vienas terases uz otru krita lejup gaiši apspīdētas, klusējošas kraujas. Šķita, ka te ir daudzveidības robeža: tikko acis, ko bija no­gurdinājis mirdzošo ieleju tukšums, pārslēdzās uz tuvākām parādībām, tūdaļ virs galvas pārkārušās klintis vai ar gaišu debess svītru norobežots pagrie­ziens radīja citādas saviļņojuma vibrācijas, ko vienā laidā izraisīja apdullinošais aizu klusums.

Ceļinieki bija noguruši un apsēdās, kājas pār bez­dibeni pārkārdami.