Mistrejam sākumā šķita, ka Ta­vija kaut ko runā, — tādā koncentrētībā kaut ko čuk­stot vai murminot bija izstieptas viņas lūpas. Taču viņa tikai lidoja, ar rokām pie zemes turēdamās, pa pretējo nogāzi, kas atradās no viņas šāviena attā­lumā. Viņa lidoja, domās nolaizdamās visgleznainā­kās vietās. Viņas acis spoži spulgoja.

—  Ai, Mistrej! — tik vien viņa varēja pateikt, roku pie sirds piespiedusi. — Ned, piedodiet, ka man ir redzokļi.

Svans brīdi klusēja. Dīvains smaids pārslīdēja viņa sejai.

—   Es redzu, — viņš sacīja. — Tikai citādi: ar to noskaņu, kas manī pārnāk no jums.

Paskatījies apkārt, Mistrejs ievēroja klintī tādu kā nišu, kas varēja būt labs patvērums. Tai visapkārt auga biezi sausi krūmi. Tie derēja ugunskuram. Ne­tālu no stāvas sūnainas nogāzes krita lejup dzidrs strauts. Tavija uzrāpās riekstkokā un pārplēsa svār­kus. Svans izvilka no kabatas lielu maizes riecienu.

—   Paņēmu līdzi, — viņš teica, — to ierakstīsim rēķinā.

Viņi ilgi sēdēja pie ugunskura, sarunādamies un jūsmodami par savu romantisko situāciju. Tad Tavija uzlika galvu uz vīra ceļgaliem un iemiga, bet viņš atslējās pret nišas sienu.

Svans nogūlās pie izejas.

VIII

Pašā nakts vidū, kas bija pacēlusies augstu jo augstu un klusēdama raudzījās savā atspulgā bezdi­beņos un nogruvumos, no aizas uz ceļa iznāca lācis.