—   Viņš atstāja, — sarkdama teica Tavija, — jūs varat iedomāties, pilnīgi pieklājīga cilvēka iespaidu. Mēs tā priecājāmies.

—   Tā tas tiešām bija, — piebalsoja Mistrejs un gurdi pamāja sievai. — Tavij, laiks braukt.

—   Griezieties nekavējoties tiesā, — ieteica saim­niece, — varbūt vēl nav par vēlu un noziedznieku iz­dodas sameklēt.

To sakot, viņa ar savu enerģisko tumsnējo roku sāka citu pēc citas lauzt smagas sārtas rozes — ve­selu pušķi krāšņo luteklīgo ziedu. Viņa to pasniedza satrauktajai jaunajai sievietei.

—   Ņemiet, — viņa maigi sacīja, — man gribas kaut vai ar šiem ziediem jūs iepriecināt.

Tavija uz mirkli atplauka, paņēma ziedus un atvir­zījās, juzdamās pilnīgi apkaunota. Abi klusēja. Pirms iekāpšanas ekipāžā viņa vainīgi, bet apņēmīgi palūko­jās uz Mistreju, paskrēja nostāk un iestādīja savu pušķi kuplā zālē tā, lai neapgāžas. Pēc tam nopūtu­sies Tavija ar Mistreju zem rokas kādu gabaliņu no­gāja solī. . >

—   Atdevu tās atpakaļ zemei un saulei. Rokā tās nav ciešamas. Tādēļ ka nav mūsu.

Vīrs ar sievu nebija divi vien. Kopā ar viņiem pie Jonsona brauca akls vecs vīrs Neds Svans. Acu gaismu viņš bija zaudējis pirms trīsdesmit gadiem un tagad izlīdzējās ar vīzijām — savā īpašā veidā redzēdams visu, par 'ko viņam vienkārši un skaidri stāstīja, jo uz visiem laikiem viņš bija saglabājis priekšstatu par parādību iekšējo būtību.