Tie, kuri kādu laiku par viņu bija rūpējušies, tagad bija pametuši viņu kā izlasītu avīzi. Svans, līdz pat vakaram nosē­dējis istabā, kas bija klusa kā kaps, izgāja kāpņu telpā, pieklauvēja pie pirmajām durvīm, kas gadījās pa rokai, un Tavija, satraukti rosīdamās, teica Mis- trejam:

— Padod ausi. Nē, ne jau plēst. Bet es tev pateikšu: viņš ir pavisam, pavisam kārtīgs cilvēks un var no­mirt. Ņemsim viņu pie sevis.

Par savu pagātni Neds mēdza izteikties četros vār­dos: «Es negribu atcerēties sīkumus» — un, ieraiso- ties smaidam noslēgtajā sasprindzinātajā sejā, rau­dzījās sienā. Viņš bija salīcis, sirms, bet jauneklīgs un laipns.

Sāka jau krēslot, kad īrētā ceļotāju ekipāža pie­brauca pie Jonsona vārtiem. Sai vietā saulrieta ugunīs liesmojoša aizas strēle gulēja uz violeta zaļuma starp stāvām nogāzēm, kas pieplūdināja savus neskartos biezokņus ar dziesmas spēku un pārpilnību. Šeit sāka savu trako kāpienu slavenās Ērģeļu Kalna klintis, spirāļtaku apvītas, izlauzdamās galvu reibinošā augstumā virs mākoņu jostas.

Sen jau Mistreja un Tavijas saruna bija pievērsu­sies tikai redzētajam, kas tika izteikts ar kaislīgu lie­las mīlas kvēli pret skaidro un brīnišķo zemi. «Paska­ties!» iesaucās Tavija, pēc tam abi pamāja. — «Pa­skaties!» mudināja Mistrejs. — «Bet tur?!» — «Jā, jā!» — «Un tur! Paskaties!» — Tā viņi brauca un ik brīdi izsaucās.