— Ai, ja mēs te varētu dzīvot! — teica Mistrejs. — Cik kluss! Cik dzidrs gaiss!

Neds Svans šad un tad pavaicāja, ko viņi redz. Tad Mistrejs, pūlēdamies atdarināt grāmatu valodu, īsi pastāstīja ainavas raksturu, un aklais, pamājis ar galvu, pārklāja īstenību, ko viņš nevarēja redzēt, ar plūstošām atbilstošām vīzijām, kuru iezīmes un krā­sas nebija tālākas no īstenības kā karalis Līrs no karaļa vispār. «

Dabas aprakstīšanā viņam palīdzēja ari Tavija. Viņa stāstīja saraustīti, piemēram, tā: «Strauts, kā lai jums to pasaka, plivina aiz zariem lakatiņu.» Taču viņas balss skaidrajās šūpās,, kas atgādināja mīlīgu piebikstīšanu, Svans savam noslēpumainajam zīmē­jumam uztvēra vairāk nekā Mistreja sīkajā izklāstā.

Kad saule norietēja, aiz kalnu ceļa pagrieziena sākās nokalne, un pēc kādām desmit minūtēm kariete jau nodārdēja pie Jonsona mājas apgaismotajiem logiem.

III

— Divi massi, — teica nēģeris. — Un viens neliels dāma. Tur, pagalmā. Teicu: jūs neguļ.

Kamēr Jonsons aiz rakstāmgalda piecēlās, viņam pa priekšu jau aizsteidzās žigla plecīga sieviete ar galvvidū savītu mazu plāno matu mezgliņu, saltu nīgru izteiksmi pavecīgajā sejā, kuras tumsnējums kaut kādā ziņā saskanēja ar viņas šaudīgo skatienu.

Viņai nopakaļ izgāja Jonsona milzīgais stāvs.