Divi nēģeri, pacēluši augšup lukturus, apgaismoja grupu.

—   Jā, protams, es priecājos, — teica Jonsons ne gluži tādā tonī, kā bija cerējis dzirdēt Mistrejs; pēc tam viņš cieši palūkojās sievā, kuras sakniebtajās lūpās slēpās nelabvēlība pret atbraucējiem. Tomēr viņa uzskatīja par vajadzīgu pateikt:

—   Jā, jā. Mūs gandrīz neviens neapmeklē, izņemot darīšanu cilvēkus. Mums tas, protams, ir patīkami.

Pēdējo teikumu Tavija varēja attiecināt uz sevi, bet tikpat labi uz «darīšanu cilvēkiem». Viņa atbildēja:

—   Lūdzu, atvainojiet, ja esam atbraukuši nelaikā. Bet Mistrejs visu izstāstīs. Mēs neesam vieni. Nu Svan, vai jūs redzat? Mēs nešķiramies. Jūs, Ned, mūs nepametīsiet?

—   Kamēr jūsu acis nebūs aizvērušās, — skaidri, katru zilbi uzsvērdams, teica aklais. Viņš stāvēja, tu­rēdamies pie Mistreja rokas un, galvu nodūris, šķita, jau sadzirdēja sveša kakta vēsumu, kas bija naidīgs silti aizkustinošajai uzticībai.

—  Marta, — Jonsons uzrunāja sievu. — Vajag iz­rīkot ļaudis. Nāciet iekšā, ciemiņi.

Visi iegāja milzīgā zālē, ko spilgti apgaismoja elek­trība. Te bija simetriski novietotas smagas cietās mē­beles; dažas lētas gleznas dārgos ietvaros maz dažā­doja smagnējo mītni, kas bija celta no lieliem akme­ņiem kazarmju veidā. Šis kazarmju gars it droši bija ienācis iekšā gan mazajos lodziņos, gan pelēkajā sienu apdarē; durvis aizvērās cieši, ar dunoņu, kuras skumīgumu nespēja uztvert kokpauru auss.