Tavija noveda Svanu kaktā, kur viņš sēdēja un klausījās sarunā. Viņa mēģināja Jonsonam pateikties par to, ka pirms pusotra gada tas sagādājis viņiem gaišu prieku, ielūgdams viņus viesos. Taču Jonsona skatienā bija lasāma patiesa neizpratne, un Tavija apklusa. Tad sāka runāt Mistrejs. Viņš pastāstīja par krāpšanu, par viltīgajiem paņēmieniem, kam viņi ar savu uzticēšanos krituši par upuri; stāstīja par savu sapni uz visiem laikiem apmesties starp klusiem ko­kiem, tālāk no pilsētas darījumiem, un, kā izrādījies, viņu nopirktās mājas pārdevējam nav piederējušas.

Kad viņš ar savu stāstu bija ticis apmēram līdz pusei, ienāca Marta, apsēdās blakus vīram tādā pozā, kā tas redzams lētās fotogrāfijās, kur uzņemts pāris. Marta bija melnā zīda tērpā, rokā viņa turēja milzīgu vēdekli, bet neriskēja vēdināt, lai ar savu spēcīgo roku kustībām to nesalauztu.

Noklausījies Mistreju, Jonsons skaļi sāka smieties.

—   Smalki nostrādājuši, — viņš teica, piegrūzdams sievai ar elkoni. — Vai ne, Marta?! Esi ko tādu dzir­dējusi?

—   Apbrīnojami, — viņa atbildēja, bez kādas kaut­rēšanās aplūkodama viesus. — Visu pārdevāt?

—  Visu, — teica Mistrejs, — pat mūsu nelielo man­tojumu un mēbeles. Citādi jau nesanāca vajadzīgā summa.