— Tad kāda velna pēc, — iebilda Jonsons, ceļgalu glaudīdams, — tā sacīt, kāda velna pēc jūs neapskatījāt to kaķi maisā?!
— Kaķi? — brīnījās Tavija.
— Nu jā; es domāju to māju. Jums vajadzēja aizbraukt uz vietas un apskatīt, ko īsti jums piedāvā. Jūs taču esat izdarījuši muļķību. Kas vainīgs?
— Muļķību, — Mistrejs mehāniski atkārtoja, — jā, muļķību gan. Taču …
Viņš apklusa. Tavija pavēra muti, bet juta, ka viņas sacīto nesapratīs. Viņu vietā atbildēja Svans:
— Maniem draugiem, — viņš kaktā klusu ierunājās, — nebūs iebildumu, ja es pateikšu viņu vietā. Viņi gribēja sevi iepriecināt ar pārsteigumu, ar to, varbūt nelielo, bet vienmēr patīkamo pārsteigumu, kad cilvēks, sperot kāju uz savas zemes, vēl to nepazīst. Viņi augstu vērtē iespaidu svaigumu, it īpaši tādā nopietnā lietā, kur pirmie iespaidi uz visiem laikiem piešķir spilgtumu nākotnei. Tāpēc viņi noticēja tam mierīgajam dižmutim.
Tavija apmulsusi iesmējās. Mistrejs viņai aizpogāja uz pleca vaļā atsprukušo spiedpodziņu un teica:
— Tā jau nu tas laikam arī bija.
— H-ha … — Jonsons iekrekstējās, žokļus šķobīdams, un paskatījās uz sievu.
Tā, pacēlusi vēdekli, pieliecās pie viņa auss un pačukstēja:
— Tu redzi, ka tie ir idioti. Taču viņi visu nav pārdevuši…