«Kā to var! Tā ir dārga šautene; tādas šautenes tagad nekur neatradīsiet. Es vēl toreiz, kad taisījos uz miliciju, nopirku to pie turka; un tagad nu lai es pēkšņi to atdodu! Kā to var! Tā ir nepieciešama lieta!»
«Kāpēc tad tā ir nepieciešama?»
«Kā kāpēc? Un ja mājai uzbruks razbainieki … Kā tad nav nepieciešama! Ak tu kungs un dievs! Tagad es esmu mierīgs un nebaidos neviena. Un kāpēc? — tāpēc ka es zinu, ka man pieliekamajā stāv šautene.»
«Laba šautene! Bet tai, Ivan Ņikiforovič, aizslēgs bojāts.»
«Kas par to, ka bojāts? Var izlabot; būs tikai jāieziež ar kaņepju eļļu, lai nesarūs.»
«No jūsu vārdiem, Ivan Ņikiforovič, es nekādi nevaru saskatīt draudzīgu noskaņojumu pret mani. Jūs nekā negribat izdarīt manis labā par labvēlības zīmi.»
«Kā nu jūs tā runājat, Ivan Ivanovič, ka es jums neizrādu nekādas labvēlības? Kā jums nav kauna? Jūsu vērši ganās manā stepē, un es ne reizes neesmu tos apķīlājis. Kad braucat uz Poltavu, jūs vienmēr lūdzat manus ratus, un kas ir? vai es kādreiz esmu atsacījis? Jūsu bērneļi lien pāri žogam manā pagalmā un spēlējas ar maniem suņiem, — es nekā nesaku: lai spēlējas vien, ka tik nekā neaiztiek! lai spēlējas vien!»