Māja sadalīta divi pusēs: vienā tiesas sēžu telpa, otrā arestantu telpas. Tai pusē, kur tiesas sēžu telpa, atrodas divi tīras, izbalsinātas istabas: viena ir priekšistaba, lūdzējiem, otrā ir galds, izrotāts tintes traipiem; uz galda rīkojumu krājums; četri ozola krēsli, augstām atzveltnēm; gar sienām lādes, apkaltas dzelzi, kurās glabājās apriņķa sūdzību kau­dzes. Uz vienas no šīm lādēm stāvēja toreiz ar zābaku ziedi nospodrināts stulmainis.

Tiesas sanāksme sākās jau no rīta. Tiesnesis, diezgan pil­nīgs cilvēks, kaut gan mazliet tievāks par Ivanu Nikiforo­viču, labsirdīgu seju, taukiem notraipītā uzsvārcī, ar pīpi un tējas tasi, sarunājās ar ierēdni. Tiesnesim lūpas bija zem paša deguna, un tāpēc viņa deguns varēja ostīt virsējo lūpu pēc sirds patikšanas. Šī lūpa kalpoja viņam tabakdozes vietā, jo tabaka, ko adresēja degunam, gandrīz vienmēr izbira uz tās. Tātad tiesnesis sarunājās ar ierēdni. Meiča, kurai bija kailas kājas, turēja nomalis paplāti ar tasēm.

Galda galā sekretārs lasīja lietas lēmumu, bet tik vienmuļā un žēlabainā tonī, ka pats notiesājamais iemigtu klausoties. Tiesnesis, bez šaubām, to būtu izdarījis pats pirmais, ja ne­būtu iesaistījies interesantā sarunā.

«Es tīši centos izzināt,» runāja tiesnesis, piestrēbdams-. tēju no jau atdzisušas tases, «kā to dara, lai viņi labL.