Ivans Nikiforovičs iešņauca tabaku.
«Kā jūs gribat, Ivan Ņikiforovič, es nezinu, kas jūs attur?»
«Ko es iešu?» izdabūja beidzot Ivans Nikiforovičs, «tur būs razbainieks!» Tā viņš parasti sauca Ivanu Ivanoviču. Dievs taisnais! Un vai gan sen …
«Nudien, nebūs! Kā dievs debesīs, ka nebūs! Lai mani šai pašā vietā pērkons nosper!» atbildēja Antons Prokofjevičs, kas bija gatavs dievoties desmit reižu stundā. «Iesim taču, Ivan Ņikiforovič!»
«Jūs taču melojat, Anton Prokofjevič, viņš ir tur?»
«Nudien, nudien nav! Lai es netieku nost no šīs vietas, 'ja viņš ir tur! Un padomājiet paši, kas par vajadzību man melot! Lai man rokas un kājas nokalst!… Ko, arī tagad neticat? Lai es nosprāgstu tepat jūsu priekšā! Lai ne tēvs, ne māte mana, ne es neredzu debesu valstības! Vēl neticat?»
Ivanu Nikiforoviču šie pārliecinājumi pilnīgi nomierināja, un viņš lika savam kamerdineram, bezgalīgajos svārkos, atnest bikses un satina kazakinu.
Es domāju, ka aprakstīt, kā Ivans Nikiforovičs vilka bikses, kā viņam sametināja kakla saiti un beidzot uzvilka kazakinu, kas zem kreisās piedurknes pārplīsa, pilnīgi "lieki. Pietiek, ka viņš visu šo laiku saglabāja pieklājīgu mierīgumu un neatbildēja ne vārda Antona Prokofjeviča priekšlikumam — kaut ko samainīt pret viņa turku tabakas maku.