Tai laikā sanāksme ar nepacietību gaidīja izšķirīgo mirkli, kad ieradīsies Ivans Nikiforovičs un piepildīsies beidzot kopējā vēlēšanās, lai šie cienījamie ļaudis izlīgtu savā starpā. Daudzi bija gandrīz pārliecināti, ka Ivans Nikiforovičs neatnāks. Policijas priekšnieks gandrīz saderēja ar greizo Ivanu Ivanoviču, ka neatnāks; bet derības izjuka tikai tāpēc, ka greizais Ivans Ivanovičs pieprasīja, lai tas derētu uz savu sašauto kāju, bet viņš uz greizo aci, — par ko policijas priekšnieks ļoti apvainojās, bet kompānija klusiņām smējās. Neviens vēl nesēdās pie galda, kaut gan jau sen bija otrā stunda, — laiks, kad Mirgorodā, pat parādes gadījumos, jau sen pusdieno.
Tiklīdz Antons Prokofjevičs parādījās durvīs, tai pašā mirklī viņu visi ielenca. Antons Prokofjevičs uz visiem jautājumiem atkliedza vienu noteiktu vārdu: «Nebūs!» Tiklīdz viņš bija to izteicis, kad bārienu, rājienu un varbūt arī knipju krusa gatavojās izlīt uz viņa galvas par sūtniecības neveiksmi, kad pēkšņi durvis atvērās un — ienāca Ivans Nikiforovičs.
Ja būtu parādījies pats sātans vai mironis, tad tie nebūtu radījuši tādu izbrīnu visā sabiedrībā, kādu izraisīja Ivana Nikiforoviča ierašanās. Bet Antons Prokofjevičs tikai plīsa aiz smiekliem, saķēris sānus, no prieka, ka tā piejokojis visu kompāniju.