— Projām ir mūsu vanadziņš, — Ņina Ni- kolajevna aizkustināta sacīja. — Re nu . . . Lai dzīvo brīvībā.
Mēs visi — Semplinskis, viņa sieva, es un Ņina Nikolajevna — ilgi pārspriedām, vai vanadziņš atgriezīsies vai ne. Es klusībā cerēju, pat biju pārliecināts, ka viņš atgriezīsies, pārējie to apšaubīja: «Brīvs putns!» Un, tā kā visu dienu vanadziņš nerādījās, arī es pēdīgi noticēju, ka viņš no mums šķīries.
Saule jau bija norietējusi, kad mēs ar Ņinu Nikolajevnu atgriezāmies no kārtējās pastaigas.
— Jums ir viesis! — līksmi smaidīdama, teica Šemplinska, tikko mēs ienācām pa dārza vārtiņiem.
Mums par lielu prieku un izbrīnu, bija noticis tā: saulei rietot, vanags atlidojis, pasēdējis uz jumta un nolaidies kokā loga priekšā. Saimniece viņu paņēmusi rokā un aiznesusi uz būrīti, un viņš labprāt ielēcis iekšā.
Mēs nevarējām vien nobrīnīties. Pabarojām vanagu ar vārītu gaļu; es pakarināju būrīti pie auklas, kas bija izvilkta starp lapeni un koku, lai putnam nepiekļūtu kaķis (kaķi prot salauzt būrīšus), un otrā rītā vanags atkal aizlidoja un vakarā atgriezās kā savās mājās. Te nu es izdarīju kļūdu, mēģinādams viņu noķert, lai pa nakti ievietotu būrītī; vanadziņš ļāvās noķerties, bet vēlāk, lai cik tuvu man notupās, vairs nedevās rokā.