Dažreiz es paņēmu vanadziņu un noliku sev starp ceļiem, un tur, bedrītē, viņš aizmiga, galvu izstiepis; reizēm es pataisīju viņam guļ­vietu no vates vai segas. Tā kā naktī vana- dziņš nemierīgi klaiņoja pa istabu, es pasāku likt viņu būrītī, ko izklāju ar mīkstu zāli un pakarināju auklā. Tur viņš tupēja ļoti mierīgi, dažbrīd noguldamies uz krūtīm. Vēlāk es viņu atstāju būrītī pavisam; tur viņam bija mierī­gāk. Tikai reizi pa reizei es putnu izņēmu ārā, lai kaut nedaudz ar siltā ūdenī samērcētu va­tes gabaliņu aptīrītu notašķīto spārnu un asti, — tā bija nepatīkama un sāpīga, tomēr nepieciešama procedūra.

Desmit dienas pēc notikušās nelaimes mēs pārcēlāmies atpakaļ uz pilsētu un nosēdinā­jām brauciena grūtību izmocīto vanadziņu uz palodzes, uz akmens starp ģerānijām un Spāni­jas niedrēm; viņš bija nikns un knāba kā ne­labais.

7

Vanags atspirga tik lēni kā cilvēks, ko sa­kropļojis tīģeris. Putnam bija nepieciešama pastāvīga kopšana, sevišķas raizes sagādāja ievainotais spārns: lai kodīgie izkārnījumi ne­saēstu lidspalvas, es ar mitru vates gabaliņu katru dienu spārnu tīrīju un pēc tam noslau- cīju to sausu. Vanags mēģināja man ieknābt rokā; tad es ņēmu viņu uz ceļiem, ar galvu pret sevi, ar roku piesegdams viņa ķermenīti līdz ar veselo spārnu (tas, cik noprotams, bija tikai sasists, jo pēc pāris nedēļām vanags to brīvi plivināja un pats tīrīja).