Vanadziņš brēca, kad es netīšām sagādāju viņam sāpes, taču pa­rasti tikai iebāza galvu mana krekla krokās un klusi plucināja drēbi; dažreiz viņš izslīdēja man no rokām un, veselo spārnu kulstīdams, uzrāpās man plecā.

Kakls viņam sadzija; vēl ne visai brīvi, to­mēr diezgan mundri vanadziņš sāka grozīt galvu, tīrīdams tās vietas, kur varēja aizsniegt ar knābi. Sadzija arī kājiņa; vanadziņš ar to jau varēja satvert gaļu un skraidīja pa istabu neklibodams. Nesadziedēts palika vēl kreisais spārns. Cik dziļi iekosts, es nesadūšojos pa­pētīt. Par to, ka saites un locītavas ir vese­las, es pārliecinājos ne vienu reizi vien, turot spārnu aiz lidspalvām, — spārns sakļāvās pa­reizi, tomēr cilāt to vanadziņš nespēja; tikai ļoti pakāpeniski, pēc mēneša viņš iemanījās spārnu vārgi pievilkt, tūlīt arī to atlaizdams. Ņina Nikolajevna ieteica man ļaut, lai vanags pats tiek galā ar slimību; pēc viņas domām, mani izmēģinājumi ar spārnu putnu ļoti nomo­kot.

Tā pagāja augusts. Ap 15. septembri vana­dziņš jau bija tiktāl atlabis, ka no apakšas, no muguras puses tīrīja abus spārnus; slimais spārns bija pareizi pievilkts, visas spalvas no­tīrītas bez manas palīdzības. Es bieži nesu vanadziņu ārā, tukšā klajumā; neveikli cilā-