— Gulīt, — es teicu, — tā ir brīvība, saproti? Brīvība! Tā ir tava dzīve!
Atzīstos, es nomutēju viņu uz muguriņas, bet tik ātri, ka viņš nepaguva man ieknābt.
Putna gudrajās, melnajās acīs atplaiksnījās satraukums, bailes no nezināmā un instinkta aicinājums. Viņš viss trīcēja, pārmaiņus skatījās gan uz kokiem, gan debesīs, gan uz jumtu, bet no manas rokas augšā necēlās. Es pabikstīju viņu pie astes. Vanags uzlaidās uz etiķkoka zara un pēkšņi kā bērns metās man pie krūtīm.
Man acīs sariesās asaras, es aiznesu vanadziņu uz istabu un labu brīdi nēsāju uz rokas, nezinādams, ko ar viņu iesākt. Logi bija atvērti. Es aiznesu vanagu pie loga un palaidu. Viņš tūlīt nometās uz palodzes, no palodzes nolaidās ārā uz ielas, apskatījās apkārt, pagriezās — un apņēmīgi ielidoja istabā, uztup- damies man uz galvas.
Šādos apstākļos tikai cietsirdis būtu varējis putnu rupji aizdzīt. Bagātīgi sabarots ar gaļu un apveltīts mīļiem vārdiem, vanadziņš pārnakšņoja savā kastē; otrā rītā es viņu iesē- 12 dināju būrītī, kur kādreiz bija mituši tagad
vaļā palaisti ķivuļi, un automašīnā aizvedu uz Veco Krimu. Būrītis bija pārsegts ar lakatu.