Braucot mašīna stipri kratījās, taču vanadziņš, pie stieplēm piespiedies, tupēja rāmi. No augšas pa lakata spraugām ielūkodamies, es sastapu putna izbrīnīto skatienu. Neviena kliedziena. Pēc brauciena nedaudz apdullušais vanadziņš tika aiznests pie Ņinas Nikolajevnas, kas viņu nepacietīgi gaidīja (pa telefonu biju pateicis, ka mēs braucam). Mēs tūdaļ izlaidām putnu laukā, un šoreiz veicās labāk: tikko at­vēru durtiņas, vanadzinš izlēca uz būrīša sliekšņa, mirkli pakavējās un tad slaidi pārli­doja uz riekstkoka zaru. Viņš izjuta šā mirkļa burvību, un to sapratām pat mēs, cilvēki: dārzs, kalnu gaiss, kalni tālumā, debess un savu spārnu vingruma apziņa. Palūkojies ap­kārt, vanags savēcināja spārnus un apmeta trīs lokus virs dārza.

— Izlūko, cenšas atcerēties vietu, — teica mūsu mājas saimnieks — dārznieks Šemplin- skis (visi bija sanākuši vērot mana vanaga pirmo gaitu lielajā dzīvē).

Labu laiku vanadziņš nebija redzams — viņu aizslēpa papeļu galotnes. Kad viņš atkal parādījās, apkārtnes apskate, jādomā, bija pabeigta, jo nu viņš strauji cēlās gaisā, kļū­dams arvien mazāks, attālinājās, līdz bija vairs redzams tikai kā sīks punktiņš debesīs. Galvu atmetis, es ar skaudību noraudzījos, kā viņš riņķo augstu gaisā, turpat, kur citi sīkie pun­ktiņi. Piepeši ieraudzīju, ka mans vanadziņš gandrīz stāvus krīt lejā, iekrīt kaut kur starp pilsētu un Argamiša kalnu un pazūd. Vai nu viņš tūlīt bija uzsācis medības, vai arī bija apreibis retinātajā gaisā — nezinu; viņš man nekad to nav teicis.