Tev jāizmet enkurs un jāiekož kāds nieks kopā ar mani un dāmām!» Es apsēdos gubernatoram blakus un pablīnēju uz biedra pusi — šim iluminatori spiežas vai no pieres laukā un mute tā atkritusi vaļā, ka jūs tur būtu varējuši iemest veselu šķiņķi, un viņš to ir pamanījis nebūtu.

Kad vecais kapteinis bija savu stāstu beidzis, uzbrāzmoja vareni aplausi; tad pēc īsa klusuma ierunājās drūms, bāls jauneklis:

— Vai jūs gubernatoru bijāt pirms tam kādreiz sastapis?

Vecais kapteinis bridi noskatīja jautātāju, tad piecēlās un, ne vārda neatbildējis, aizgāja. Pasažieri cits pēc cita slepus palūkojās uz jaunekli, taču, ne pie kādas skaidrības netikuši, nelikās vairs gar viņu ne zinis. Bija krietni jāpapūlas, lai pēc šī starpgadījuma atkal raiti ieritinātu valodas; beidzot tomēr sākās saruna par ļoti svarīgo un kā aci pierē sargāto instrumentu — kuģa hronometru, tā smalko, izcilo precizitāti, un par kuģu katastrofām un bojāejām, ko izraisa šķietami nenozīmīgas atkāpes no pareizā laika; kad bijām nonākuši tiktāl, sarunas pavedienu sāka ritināt mans ceļabiedrs reverends, viņš runāja tēlaini un tekoši. Turklāt atstāstīja patiesu notikumu — par kapteiņa Rounsvila kuģa bojāeju, patiesu līdz pēdējam sīkumam. Viņš tātad stāstīja: