Es skatos uz šo, skatos, un piepeši man kā ar āmuru pa pieri! Bet es ne vārda. Tikai ieminos: «Paklau, vecīt, man gribētos piekātot pie viņa un sasveicināties.» Manējais biedrs atteic: «Kā tad, kā tad, Tom, varu gan iedomāties, ka tieši tā tev būtu jādara.» Bet es: «Vecīt, es to runāju nopietni.» Viņš: «Vai nu citādi! Gribēsi varbūt vēl saderēt, Tom, ka tu tiešām to izdarīsi?» Nu atkal es: «Man nav žēl saderēt uz piecnieku.» Viņš saka: «Tad tik liec galdā!» Un es uzmetu naudu galdā, sacīdams: «Lai iet!» Viņš trakoti nobrīnījās. Taču mierīgi liek pretī un diezgan ironiski piebilst: «Vai tu vēl nesagribēsi mazliet iekost kopā ar gubernatoru un tām dāmām, Tom?» Es atsaku: «Ja labi apdomā — kādēļ gan ne?» Šis saka: «Nu, zini, Tom, tu tiešām esi aptaurēts.» Es atkal: «Varbūt esmu, varbūt ne; bet galvenais jautā­jums — vai esi ar mieru riskēt divarpus naudiņas, ka es to izdarīšu?» Šis uzstāj: «Noapaļo līdz pieciem dolāriem.» Es: «Lai iet!» Es cēlos un gāju, bet šis spurdz un aiz labsajūtas pliķē sev pa cisku. Es slāju zālei pāri, atspiežos ar rokām pret galdiņu un stāvu, cieši skatīdamies gubernatoram acīs. Kādu minūti tā pastāvējis, saku: «Mister Gārdner, vai jūs mani nepazīstat?» Viņš skatās uz mani, es uz viņu, viņš uz mani. Tad pēkšņi iedziedas kā cīrulis: «Toms Baulings, pie visiem svētajiem! Cienītās, tas ir vecais Toms Baulings, par kuru jums esmu stāstījis, mans biedrs no «Mariannas».» Viņš piecēlās un no sirds paspieda man roku, es mazliet pametu skatienu pāri zālei un redzēju, ka manam biedram acis kā timpas, bet gubernators jau saka: «Sēdi nost, Tom, sēdi nost!