— Kapteiņa Rounsvila kuģis, uz kura bija arī viņa sieva ar diviem bērniņiem, nogrima Atlantijas okeāna vidū. Kapteinim Rounsvilam un septiņiem matrožiem izdevās izglābt kailo dzīvību, bet vairāk arī nekā. Astoņas dienas par viņu vienīgo patvērumu kļuva neliels, visai nemākulīgi būvēts plosts, viņiem nebija ne pārtikas, ne ūdens, piedevām viņi bija puskaili; vienīgais svārks piederēja kapteinim. Tas gāja no rokas rokā, jo laiks bija ļoti auksts. Tiklīdz kāds aiz saltuma pavisam sagura, viņam uzvilka svārkus un divi biedri ieņēma viņu vidū un ar saviem ķermeņiem atsildīja viņu pie dzīvības. Starp matrožiem bija viens portugālis, kas neprata angliski. Viņš, likās, nepavisam nedomāja par savu postu, bet bēdājās vienīgi par kapteiņa nelaimi un zaudējumu. Dienā viņš mēmā līdzjūtībā nenolaida skatienu no kapteiņa sejas, bet naktī, ūdens šļakatās un lietū, viņš meklēja iespēju piekļūt kapteinim tuvāk un, uzlikdams roku tam uz pleca, centās to mierināt. Kādu dienu, kad bads un slāpes jau grasījās pieveikt vīru miesu un garu, tālumā pavīdēja peldoša muca. Tas šķita varens atradums, jo tajā, bez šaubām, būs kaut kas ēdams. Viens drosminieks no puišiem aizpeldēja pie mucas un pēc ilga un grūta cīniņa beidzot uzdabūja to uz plosta. Visi dedzīgi metās to atlauzt. Mučelē bija magnēzijs! Piektajā dienā viņi ieraudzīja viļņos šūpojamies sīpolu.