Atkal viens matrozis metās peldus un to satvēra. Kaut pats beidzās vai nost aiz izsalkuma, viņš tomēr atradumu ielika kapteinim rokā. Nostāsti par jūrasbraucējiem māca, ka avarējušu kuģu izbadējušos jūrnieku vidū savtīgums sastopams reti, tur valda gluži brīnumaina augstsirdība. Sīpols tika brālīgi sadalīts un, dievu teicot, apēsts. Astotajā dienā tālumā parādījās kuģis. Nelaimīgie mēģināja pievērst tā uzmanību, uzkarot uz izslieta aira par signālu kapteiņa Rounsvila svārkus. Darbs vedās gausi, jo vīri bija novājējuši par īstiem ģindeņiem un spēka tiem nebija nemaz. Beigās airi tomēr uzslēja, taču signāls glābiņu neatnesa. Kuģis aizbrauca savu ceļu, atstādams vienīgi izmi­sumu. Drīz pēc tam parādījās otrs kuģis — tik tuvu, ka nelaimīgie jau pateicīgiem skatieniem vērās pretī laivai, kas tiks nolaista viņu glābšanai. Bet ari šis kuģis pabrauca garām, pamezdams vīrus neizsakāmā neizpratnē un mulsumā veramies citcita pelnu pelēkajās sejās. Tai pašā dienā tālumā tika redzams vēl viens kuģis, bet viņi šausmās noprata, ka tas iet pa kursu, kas to nepievedīs viņiem tuvāk; dzīvības dzirkstelīte viņos vairs tik tikko plēnēja; astoņas dienas slāpes ciešot, lūpas un mēle viņiem bija satūkušas, izkaltušas un saplaisājušas; ķermeņi badā izvārguši; un tur nesasaucams aizslīdēja viņu pēdējais glābiņš; nākamās dienas saullēktu viņiem vairs nepiedzīvot.