Jau pirms dienām divām vīri bija zaudējuši balsi, tomēr kapteinis šai brīdī čukstus izdvesa: «Lūgsim dievu!» Portugālis atkal vārgi paplikšķināja viņam pa plecu, tā izrādīdams izjustu atzinību. Visi nometās ceļos ap uzslieto signālairi un nolieca galvu. Jūra viļņoja; saule kā sarkana ripa bez stariem karājās rietumos pie paša apvāršņa. Kad viri pēdīgi pacēla galvas, viņi būtu gavilēs klieguši: aleluja!, ja vien balss klausītu: buras šļaugani karājās pie mastiem, kuģis tuvojās! Tas beidzot būtu glābiņš, un ari tam atlicis pats pēdējais mirklis. Nē, tas vēl nebija glābiņš, tā bija tikai tuva iespēja. Sarkanā ripa nogrima aiz apvāršņa, un tumsa noslēpa kuģi. Taču drīz vien atskanēja brīnumains troksnis — duļļos čīkstēja airi. Tuvāk, aizvien tuvāk — soļus trīsdesmit, ne vairāk, bet saredzēt nekā nevarēja. Tad dobja balss: «Heijā!» Avarējušie nespēja atsaukties; pietūkušās mēles liedzās kļausit. Laiva braukāja plostam apkārt vien, tad sāka irties projām -— ak, drausmas!— taču atgriezās, piebrauca pavisam tuvu klāt, ievilka airus, bez šaubām, klausījās. Atkal dobjā balss: «Heijā! Biedri, kur jūs esat?» Kapteinis Rounsvils čukstēja savējiem: «Dvesiet, puiši, ko spējat! Nu — reizē!» Astoņas mutes aizsmakušā čukstā unisonā atsaucās: «Šeit!» Šis čuksts nozīmēja dzīvību, ja to sadzirdēs, bojāeju — ja nedzirdēs. Pēc šī pārvarlgā mirkļa kapteinis Rounsvils vairs nejuta nekā un atguva samaņu tikai tad, kad jau atradās uz glābēja kuģa.— Stāstu reverends nobeidza, sacīdams: