— Bija tikai viens vienīgs mirklis, kad plostu no kuģa varēja saredzēt, viens vienīgs. Ja šis īsais mirklis būtu aizritējis neizmantots, jūrnieku liktenis būtu bijis izlemts. Tik smalki dievs visu izkārtojis kopš pašiem pasaules pirmsākumiem. Kad saule tovakar pie apvāršņa grasījās slīdēt jūrā, kapteinis sēdēja uz klāja, lasīdams lūgsnu grāmatu. Neviļus tā viņam izkrita no rokām; viņš noliecās, lai to paceltu, un nejauši paraudzījās uz sauli. Tai mirklī tālīnais plosts uz sekundi iezīmējās pret sarkano ripu, sīkais, adatai līdzīgais airis un mazītiņā signālzīme asā melnumā iekrāsojās pret košo fonu, bet jau nākamajā mirkli no jauna iegrima pakrēsli. Taču tieši šis kuģis, šis kapteinis un šis gaismas mirklis paveica savu mūžības pirmlaikos nolemto uzdevumu, un atklāsme nevarēja nenotikt. Dieva hronometrs nekad nekļūdās!
Uz brīdi iestājās dziļš, apcerīgs klusums. Tad ierunājās drūmais, bālais jauneklis:
— Kas tad ir tas dieva hronometrs?
Virs galda nekāda pārjūma; debesis dzidras, saule spoža, zilā jūra tikai pavisam viegli iekrokota: kas gan noticis ar četriem precēto ļaužu pāriem, trim vecpuišiem un možo, laipnīgo dakteri no Pensilvānijas lauku apvidiem? Kad izbraucām no Ņujorkas ostas, viņi taču visi bija uz klāja. Izskaidrojums ir šāds. Citēju ierakstus savā piezīmju grāmatiņā.