Tuvojamies Bākai. Atbalstījusi galvu pret stjuartes plecu, pazūd skota sieva.

Iebraucam atklātā jūrā. Pazūd dakteris!

Sagrāve, šķiet, ir ilgstoša; tādēļ sabiedrība pie galda skaitā tik neliela. Mūsu kapteinis ir dziļi nopietns, glīts Herkuls, gadus trīsdesmit piecus vecs; viņam ir brūnas rokas — tādu kolosālu apmēru, ka negribas ne ēst, skatoties un tās apbrīnojot, un apcerot, vai ar viena kazlēna vai telēna ādu pietiktu, lai pašūdinātu tām cimdu pāri.

Kopīgu sarunu nav; galdabiedri paklusām sarunājas pa pāriem. Gadās ieklausīties pa kādam teikumam no katras sarunas. Piemēram, bermudietis, kas nav bijis mājās trīspadsmit gadu, saka: «Sieviešu dabā ir uzdot nenozīmīgus, nesakarīgus, mokošus jautājumus, tādus, kas, izteikti par neko, jūs nomāc un dzen meklēt patvērumu nekurienē.» Bermudietis, kas dzimto pusi nav redzējis divdesmit septiņus gadus, atbild: «Tiešām. Un tad vēl daži domā, ka viņām ir loģisks, analītisks saprāts un piemīt spēja argumentēt. Viņas taču kļūst kā negudras, ja kaut kur gaisā saož argumentu.» Viņi abi droši vien ir filozofi.

Kopš esam izbraukuši no ostas, mūsu kuģa mašīnas divi lāgi ir uz dažām minūtēm apklusušas. Tagad tās klusē atkal. Bālais jauneklis apcerīgi saka:—Tā! Mašīnists atkal apsēdies atpūsties.

Kapteinis uzmet runātājam bargu skatienu; viņa varenie žokļi pārstāj darboties, un uz dakšiņas uzdurtais kartupelis paliek pusceļā uz pavērto, sastingušo muti. Tad viņš rāmi ierunājas: