—   Vai jums liekas, ka šā kuģa mašīnists stumj kuģi uz priekšu, pašrocīgi darbinādams kādu kloķi?

Bālais jauneklis dzirdēto brītiņu pārdomā, tad nevainīgām acīm paveras kapteinī un atjautā:

—   Vai tad tā nav?

Ar to pašu visas sarunas pārtrūkst, un pusdienas līdz pašām beigām turpinās pilnīgā klusumā, kurā vienīgā skaņa ir jūras rāmie šļaksti un ēdāju klusinātā zobu šņakstināšana.

Izpīpējuši pa pīpei un izstaigājušies pa klāju, kur nepietiek vietas sajaukt soli, iedomājamies, ka derētu izspēlēt kādu vista partiju. Pajautājam ņiprajai, apsviedīgajai īru stjuartei, vai uz kuģa varētu sameklēt kārtis.

—   Var, dārgais, var, kāpēc ne. Jāteic, kavā gan nav visu kāršu, bet trūkst tik maz, ka to nemaz nevar pamanīt.

Par laimi, atcerējos, ka man pašam čemodānā ir safjānādas futrālis ar gluži jaunu kavu, ko biju tur ielicis aiz pārskati,šanās, noturēdams par kādu flakonu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā mēs, neliels pulciņš, pieveicām vakara vienmuļību, izspēlējot dažas partijas, un sešos zvanos, pēc jūrnieku laika rēķina, kad uz kuģa nodzēš gaismu, bijām gatavi likties pie miera.

Šodien pēc otrajām brokastīm augšējā klāja smēķētāju kajītē iznāca krietni ilga tērzēšana, galvenie runātāji bija vecie vaļu zvejas kuģu kapteiņi.