Varen valodīgs bija kapteinis Toms Baulings. Viņam piemita notikumu atstāstītājiem zīmīgā pievēršanās visiem sīkumiem; tā rakstu­rīga cilvēkiem, kas dzīvo savu fermu vientulībā vai ilgi kuģo pa jūru, kur darba nav daudz un laiks nav ierobežots. Viņš sāka stāstu un, kad bija sasniedzis kulmināciju, pēkšņi sacīja:

—   Nu jā, kā jau teicu — stūre bija draņķīga, vētra dzina kuģi uz priekšu, taisni virsū aisbergam, visi stāvēja kā sastinguši, elpu aizturē­juši, galvenais hempers nedarbojās, buras saplosītas driskās, masti lūza — vispirms v.iens, tad otrs — bums!— brīks!— brāksl Ierauj tikai galvu plecos un gaidi! Un piepeši nāk Džonijs Rodžers, vinčas stieni rokā, acis mežonīgi spīd, mati izpluinīti… nē, pag, tas nebija Džonijs Rodžers… pa, pa, kā nu bija .. . laikam jau Džonijs Rodžers toreiz nemaz nebrauca kopā ar mums; vienā braucienā viņš bija gan, to atminu skaidri, bet toreiz . . . man liekas, papīrus viņš tam braucienam parakstīja… bet vai uzkāpa uz kuģa vai palika krastā, vai kaut kas atgadījās…

Un tā tālāk, un tā joprojām, līdz satraukums norima un nevienu vairs neinteresēja, vai kuģis toreiz sadūrās ar aisbergu vai ne.

Stāstīdams viņš aizrunājās līdz asai kritikai par Jaunanglijas kuģu būvētāju izdaudzinātajiem nopelniem. Viņš sacīja: