—   Jūs saņemat kuģi, kas būvēts kaut kur Menā, teiksim, Bātā; un kāds iznākums? Pirmais darbs jums ir iebraukt to dokā un remontēt — tāds ir iznākums. Tā gan, ser, kuģis nebūs vēl mircis ne nedēļu, kad pa šuvju starpu suns varēs izskriet. Nolaidiet tādu kuģi ūdeni, un kāds būs iznākums? Pakulas samirkst jau pirmajā braucienā. Prasiet, kam gribat, vai tā nav. Bet ļaujiet, lai jums kuģi uzbūvē mūsu ļaudis — no Ņūbedfordas puses. Un kāds būs iznākums? Nu, ser, to kuģi jūs varat iegremdēt ūdenī un noturēt zem ūdens pusgadu, un tas ne asaru nenoraudās.

Visi, ari tie, kas jūrā neiet, prata saskatīt smalko attēlojumu un aplaudēja, kas veco viru varen iepriecēja. Bet jau nākamajā mirkli agrāk pieminētā bālā jaunekļa pazemīgais skatiens lēnām cēlās pret vecā kapteiņa seju un pazemīgās lūpas jau vērās…

—   Turiet muti!— vecais jūrnieks viņam uzbrēca.

Rēciens visus pārsteidza, taču savu tas panāca, jo valodas neapsīka, bet raiti ritēja tālāk.

Sākās runas par briesmām uz jūras, un viens no jūras dzīves nepazinējiem izplūda parastajās blēņās par nabaga jūrasbraucēju, kas klīst pa tāliem okeāniem, vētru plosīts, nemitīgu briesmu apdraudēts; ik vējpūta, ik pērkona grandiens dzimtenes debesīs iesveļ viņa draugos, kas sēž pie sprēgājošas kamīna uguns, dziļu līdzjūtību pret nabaga jūrasbraucēju un rosina tos skaitīt lūgšanas, lai dievs viņam piešķir spēku. Kapteinis Baulings kādu brīdi to pacieta, bet tad atklāja pavisam jaunu aspektu.