—   Pietiks, pietiks! Tādas blēņas visu mūžu esmu salasījies gana — dzejoļos un stāstos, un līdzīgos smērējumos. Žēl nabaga kapteiņal Līdzcietība nabaga kuģotājam! Viss jau būtu labi, tikai ne tādā vizē, kā izlikts dzejoļos. Līdzcietība kapteiņa sievai! Arī labi, tikai atkal ne tādā vīzē, kā raksta dzejnieki. Padomājiet! Kam ir visdrošākā dzīvošana pasaulē? Nabaga kapteinim. Palasieties statistikā, un paši redzēsiet. Tādēļ nav ko muļķoties ar līdzi jušanu nabaga jūrasbraucē­jam, nav ko daudzināt viņam draudošās briesmas, viņa grūto dzīvi un ciešanas. Lai to dara pantu kalēji. Paraugieties uz mirkli medaļas otrā pusē. Piemēram, šeit pat — kapteinis Breiss, četrdesmit gadus vecs, trīsdesmit gadus iet jūrā. Patlaban viņš gatavojas saņemt savā vadībā kuģi, kas no Bermudām dosies uz dienvidiem. Nākamnedēļ viņš jau būs ceļā: labi noteikumi; ērta kajīte; pasažieri; patīkama sabiedrība; darba tieši tik daudz, lai saglabātos možs gars un nebūtu jānogurdinās; karalis uz sava kuģa; valdnieks pār visu un visiem; trīsdesmit gadu pieredze, kas iemācījusi, ka viņa amats nepavisam nav bīstams. Un tad pametiet skatienu viņa mājā. Viņa sieva ir trausla sieviete; Ņujorkā viņai viss svešs; atkarībā no gadalaika viņa ieslodzīta sveloši karstā vai ledaini saltā mājā; gandrīz neviena paziņas; nekādas saviesības, tikai vientulība un viņas pašas domas; vīrs allaž pusgadu uz jūras.