—    Tad nesteidzies jel! Es paņēmu numur deviņi. Un tūdaļ pateikšu, kālab. Pirmkārt, jau tālab, ka diakons Šorbs to gribēja nogrābt. Bet pēc tam, kad viņš tā bija izgānījies par to, ka Seta sieva iegūlusies šā robežās, man bija skaidrs, ka viņam to grunti nedabūt, pat ja man vaidzētu pārmaksāt visus divus dolārus, ko tur vēl runāt par vienu. Tā man bij ap dūšu, un tā es biju noņēmies. Kas tas dolārs pavisam ir — tā es saku sev. Dzīves ceļš ir īss — es saku; mēs esam šeitan viesi — es saku sev,— tikpat nekā līdzi nepaņemsim — es saku. Un es to gabalu — caps!, jo zinu, ka die's par krietniem darbiem ļaunu prātu netur, un izrēķināju, ka ar laiku dabūšu to atpakaļ. Bet tur bij vēl otrs āķis, Džon. Numur deviņi ir pati parocīgākā gruntē visā kapsētā, vislabākajā vietā. Tā stāv pašā kalna galā, pašā kapsētas vidū; no turienes var saredzēt Milportu un Tresiju, un Hopera kalnu un nezin cik lauku māju, un vēl visu ko. Varenāka skata nav ne no vienas kapsētas visā štatā. Tā saka Si Higinss, un viņam nu gan vaidzētu zināt. Bet arī tas vēl nav viss. Skaidrs, ka Šorbam nu vaidzēja paņemt numur astoņi — citur nebij, kur dēties. Numur astoņi ir blakus numur devītajam, bet, raugies, tas ir kalna slīpumā, un katru reizi, kā uznāk lietutiņš, tā viss ūdens tek uz leju pie Šorbiem. Si Higinss teic — kad diakonam tā stundiņa pienākšot, tad vaidzēšot savus kauliņus apdroši­nāt i pret uguni, i pret ūdeni.