Viņa dzemdējusi astoņus bērnus; piecus no tiem apbedījusi, pirms vīrs tiem bija paguvis uzmest kaut skatienu. Garas naktis viņa sēdēja pie šo bērnu gultiņas, iekams tie nomira, bet viņš pa to laiku omulīgi kuģo pa jūru; viņa tos pavadīja uz kapiem, dzirdēja zemi krītam uz zārciņiem, un sirds viņai sāpēs lūza, bet viņš omulīgi kuģo pa jūru; viņa mājās sēroja — nedēļu pēc nedēļas, izjuzdama bērnu zaudējumu diendienā, ik mīļu stundu, bet viņš dzīvo vieglu dienu uz jūras, nekā par to nezinādams. Padomājiet par to kaut brītiņu — apsveriet to savā prātā un novērtējiet: svešu ļaužu vidū viņa dzemdē piecus bērnus, bet vīra, kam sirsnīgi pieglausties, nav klāt; viņa apbedī bērnus, bet vīrs, kas varētu viņu mierināt, ir svešumā. Padomājiet! Līdzjūtība briesmu apdraudētajam jūrasbraucējam ir blēņas; veltījiet savu līdzjūtību viņa sievas grūtajai dzīvei, tur tā būs vietā! Lasot dzejoļus, var domāt, ka sieva raizējas vienīgi par briesmām, kas draud vīram. Viņai gan ir daudz kas cits, nopietnāks, par ko raizēties. Dzejoļos vienmēr rakstīts par Iīdzjušanu nabaga jūrasbraucējam to briesmu labad, kas viņu apdraud uz jūras; labāk būtu lūkojuši ar līdzcietību iejusties jūrnieka naktī, kad viņš nomokās, nespēdams aizmigt, domājot par to, ka vajadzēja pamest sievu dzemdību sāpēs, vientuļu, bez tuviniekiem, pamest ar slimiem un mirstošiem bērniem.