Kapteinis Breiss bija lēnīgs, maigas dabas, mazrunīgs cilvēks; viņa vēju ārdētajā sejā jautās kaut kas sāpīgs, kas līdz šim šķita noslēpumains, bet tagad, kad bijām dzirdējuši viņa dzīvesstāstu, kļuva saprotams. Astoņpadsmit braucienos viņš bija devies uz Vidusjūru, septiņos — uz Indiju, vienreiz ar ekspedīcijas kuģi bijis pie Ziemeļpola un «starplaikos» pabijis visos tālīnajos zemeslodes okeānos un jūrās. Viņš teica, ka pirms divpadsmit gadiem palicis krastā un ģimenes labad klejošanu izbeidzis. Un vai varat iedomāties, kā šis mūžīgais ceļotājs saprata palikšanu krastā un klejojumu izbeigšanu? Tas nozīmēja ik gadu divos piecus mēnešus ilgos braucienos kursēt starp Bostonu un Surinamu, pārvadājot cukuru un melisi.
Runājot šodien gan par šo, gan par to, gadījās arī dzirdēt, ka uz vaļu zvejas kuģiem nemēdz braukt līdzi ārsts. Kuģa ārsta pienākumus uzņemas kapteinis. Viņš ne tikai izsniedz zāles, bet kā prazdams saliek kopā lauztus locekļus vai ari tos nozāģē un pēc labi izdevušās amputācijas piededzina stumbeni. Kapteiņa rīcībā ir medikamentu skapis, kurā zāles netiek apzīmētas ar nosaukumu, bet gan ar numuru.