īss, čakstošs smiekliņš no divām mutēm apliecināja, ka abi runātāji ar iznākumu gaužām apmierināti.
— Nu tad redzi, Džon, es te uz papīra esmu šā tā uzmetis, kā tā gruntē dalāma. Te, šeku, augšā, kreisajā stūrī saguldījām aizgājušos; izrakām no vecajiem kapiem un sastutējām cieši citu pie cita pēc miršanas laika, neko nešķirodami: sākām ar vectēvu Džounsu, jo tā iegadījās, un pēc tam jukujukumis līdz pat Seta dvīņiem. Beigu galā varbūt tā pabiezāk iznāca, bet mēs domājām, ka nebūs smuki dvīņus atšķirt nost. Un tad nāk dzīvie. Te, kur atzīmēts «A», guldīsim Marjaru un viņējos, kad tiem stundiņa pienāks. «B» ir brālim Hosejam un šamējiem; «C»— Kelvinam un viņa ciltij. Tad nu paliek pāri šitie divi laukumiņi — pašas jaukākās vietiņas visā gruntē un ar vissmukāko skatu — tie būs man ar manējiem un tev ar tavējiem. Kurā no Sitamiem tu labāk gribētu tikt ierakts?
— Tu, zin, to traki negaidot noprasīji, Viljam! Man tīri tirpulis pārskrēja. Es te skatos, skatos, kā visus ērtāk iekārtot, bet par paša bērēm ne prātā neienāca.
— Dzīve ir īsa kā maza bērna krekliņš, Džon,— ne velti sakāmvārds tā māca. Tikpat jau agrāk vai vēlāk mums visiem tas ceļš staigājams. Galvenais — aiziet ar tīru sirdi, Džon. Tas ir vienīgais, pēc kā vērts censties, Džon.