—   Tā jau viņš ir, Viljam, tā viņš ir. No tā neviens neizbēgs. Kuru no tiem pleķīšiem tu man ieteiktu?

—   Tas atkarīgs gan no šā, gan no tā, Džon. Vai tevi īpaši interesē skaista ainava?

—   Neteikšu, ka interesē, Viljam, un neteikšu, ka ne. Nudien, nevaru pateikt. Bet labāk jau nu gribētos gan dienvidu pusē.

—  Tas ir pavisam vienkārši, Džon. Abi pleķi iznāk dienvidu pusē. Mums būs saulīte, Šorbiem — ēna.

—   Un kāda tur tā zemīte, Viljam?

—«D» ir smiltainē, bet «E» mālainākā vietā.

—   Nu tad dod man «E», Viljam; smilšu zeme vairāk sagulst, un tad būs izdošanas par jaunas zemes pievešanu.

—   Kārtībā. Uzraksti savu vārdu te zem «E», Džon. Un, ja tu man tagad, kad akurāt par to runājam, samaksāsi savu tiesu no tiem četrpadsmit dolāriem, Džon, tad viss būs nodarīts uz goda.

Kad brāļi labu brīdi bija neganti stīvējušies un kaulējušies, nauda tika noskaitīta, Džons novēlēja brālim arlabunakti un aizgāja. Brītiņu zem loga valdīja klusums; tad viens palikušais Viljams klusu iegrudzinā- jās un nopurpināja — Vai tikai man nebūs misējies? Nevis «E», bet «D» pleķī ir tā mālainā zeme. Beigu beigās Džons tomēr pierakstījās uz smilšu zemi.

Vēl īss, kluss smiekliņš, un arī Viljams aizgāja likties pie miera.

Nākamā diena Ņujorkā bija ļoti karsta. Mēs tomēr centāmies, cik iespējams, izklaidēties.