Pēcpusdienā ar visu bagāžu uzkāpām uz stabilā tvaikoņa «Bermudas» klāja un meklējām kādu ēnaināku vietiņu. Līdz pusceļam izbraukumā no ostas valdīja svelmīgi karsta vasara. Pēc tam es aizpogāju svārkus līdz kaklam; vēl pēc pusstundas sameklēju pavasara mēteli un aizpogāju arī to. Kad braucām garām Bākai, uzvilku visam pāri vēl vienu mēteli un apsēju lakatiņu ap apkakli, lai tā ciešāk piekļautos. Tik drīz bija pagājusi vasara un atkal iestājusies ziema!

Naktij pienākot, mēs jau bijām tālu jūrā, zemi nevarēja saredzēt. Nu mūs vairs nesasniegs ne telegrammas, ne vēstules, ne avīžu ziņas. Tā bija doma, kas sirdi darīja vieglu. Vēl tīkamāk bija iztēloties tos miljonus izvārgušo cilvēku, ko bijām pametuši aiz sevis tālajā krastā un kas mocījās joprojām.

Nākamā diena mūs aiznesa Atlantijas okeāna vientuļajos plašumos, no dūmaini pelēkām dzīlēm neizmērojamā zilumā; visā plašajā okeānā neredzēja neviena kuģa; vienīgā sabiedrība mums bija vētrasputni, kas saules mirdzumā joņoja, lēca pār viļņiem, skardami tos ar spārnu galiem. Pasažieru vidū bija vairāki pieredzējuši jūrasbraucēji, un sarunas risinājās galvenokārt par kuģiem un jūrniekiem. Viens ieteicās, ka salīdzinājums «nekļūdīgs kā kompasa adata» nekam nederot, jo adata gandrīz nekad nenorādot uz polu. Viņš apgalvoja, ka kuģa kompass ļoti reti norādot vajadzīgo punktu un esot cilvēkiem untu­mains un nodevīgs palīgs.