Un vai sālsūdens padarīja viņu tām nepiedienīgu? Nu, nepavisam! Kad izbraucām jūrā, matrozis lika šim rāpties un palīdzēt izpurināt priekšējā masta trešo augšējo zēģeli. Šis brilles no deguna nenoņēmis, raušas augšā, bet nepaiet ne minūte, kad ir atpakaļ lejā un izskatās itin apvainots. Matrozis noprasa: «Ko līdi lejā?» Puisis atteic: «Jūs varbūt neesat ievērojuši, ka tur augšā nav kāpņu.» Mums, proti, priekšējā masta augšgalā nebija vanšu. Puiši rēca, vēderus turēdami. Otrā vakarā — bija nejēdzīgi tumšs, lietus lija aumaļām, matrozis tam pašam puisim atkal liek rāpties pēc kaut kā augšā, un, nudien — lai zibens mani nosper uz vietas, ja viņš nepaņēma līdzi lietussargu un lākturi! Bet beigu beigās jāteic — brau­ciens vēl nebija galā, kad viņš jau bija jūrnieks uz goda, un mums nu vajadzēja pameklēt ko citu, ja gribējām izsmieties. Daudz gadu vēlāk, viņš man sen vairs prātā nestāvēja, es vienreiz, kad braucu par stūrmani, iegadījos Bostonā un kopā ar otro stūrmani piekāpām

Reverhauzā pamēģināt, ko lielajā ēdamzālē mūsējiem cels priekšā apnikušās sālītās gaļas vietā. Turpat mums blakām sarunājās citi viesi, un viens saka: «Re, kur sēž Masačūsetsas jaunais gubernators — tur pretī pie tā galdiņa — ar dāmām.» Mēs ar biedru arī pametam acis uz to pusi, jo ne viens, ne otrs nekad nebijām vaigā redzējuši dzīvu gubernatoru.