— Neviena kāķa, pie kā pakārt šitādu milzeni, lai viņam pēdas pie zemes neskaras. Ko mēs iesāksim? — Kārām acīm viņš norau­dzījās uz to Jana ķermeņa daļu, kas atrodas starp galvu un pleciem. — Nu, ko iesāksim? — viņš bēdīgi atkārtoja, pievērsdamies Lausonam. — Met virvi prom! Dieviņš gan laikam nav radījis šo zemi priekš tā, lai uz tās dzīvotu cilvēki. Tā nu viņš ir.

Jans triumfā pavīpsnāja.

—   Tad es nu ies uz telt uzpīpēt.

—   Tev laikam taisnība, Bili, — ierunājās Lausons, — bet tu esi pēdīgais stulbenis, tā nu viņš ir. Taču es velti neesmu jūrnieks, gan es jūs, sauszemes žurkas, pa­mācīšu. Vai par trīsi esat ko dzirdējuši?

Matrozis, ilgi nekavēdamies, ķērās pie darba. Rīku no­liktavā, kur rudenī bija novietota laiva, viņš sameklēja divus garus airus. Tos viņš pie platajiem galiem sasēja gandrīz taisnā leņķī, tad izraka sniega dziļas, šauras bed­res, kur iespiest airu tievgaļus. Sastiprinājuma vietā viņš piesēja divas virves: vienu galu apmeta ap ledus kluci jūras krastā, otru pasvieda Billam.

— Še, puikiņ, stiep nu!

Jans ar šausmām vēroja, kā viņam tiek celtas karātavas.

—  Nē, nē! — viņš iebrēcās, atkāpdamies un sažņaug­dams rokas dūrēs. — Nevajag! Es negrib karātēs! Jus koka pauri! Panāk šurp, es visus noliks! Es nepadosēs! Es drīzāk izlaidīs gar, bet nekarāsēs!