— Atļaujiet piezīmēt, mister Lauson, ka derētu pārtraukt kautiņu un atlauzt tam nelietim žokļus. Pirkstu nost viņš nekož, bet no mutes ārā arī nelaiž. Viņš ir viltīgs kā čūska, ser. Pieminiet, ko saku, — kā čūska!
— Tūliņ paņemsim cirvi, — nosēcās matrozis, — tūliņ sameklēsim cirvi!
Viņš iespieda cirvja asmeni Janam starp zobiem līdzās mistera Teilora pirkstam un sāka lauzt. Jans smagi elpoja pa degunu un šņāca kā valis, bet nepadevās.
— Nu, nu! Arā ir, ārā ir!
— Sirsnīgi pateicos, ser! Kāds atvieglojums! — Un misters Teilors tūliņ mēģināja satvert upuri aiz kājām, kaut gan tas spērās kā negudrs.
Jans kļuva aizvien negantāks. Asinīm noplūdis, viņš izgrūda sīvus lāstus. Uz lūpām parādījās putas. Pēdējo piecu gadu pacietība un panesība pārvērtās velnišķīgā niknumā. Elsdami un sviedros garodami, visi četri zvalstījās šurp un turp kā briesmīgs astoņkājis, kas izniris no jūras dzelmes._ Lampa apgāzās un nodzisa tauku lāmā. Die- nasvidus krēsla vārgi spiedās iekšā pa spraugu telts brezentā.
— Dieva dēļ, Jan, attopies beidzot! — lūdzās Rudais Bil 1s. — Mēs taču netaisamies tevi nosist! Mēs tev nedarīsim nekā ļauna, tikai pakārsim, bet tu ārdies kā pats nelabais un sacel tādu jandāliņu! Lai nu saka viens cilvēks! Neskaitāmas jūdzes esam kopā nobraukuši, bet, redz, kā šis tagad ar mums izdarās. To nu gan es no tevis negaidīju, Jan!