—  Pietiek laipot kā kaķiem ap karstu biezputru! Grāb aiz kājām, Teilor! Slieniet viņu augšā!

—   Klausos, mister Lauson. Tikko es uzsaukšu, gāzie­ties viņam virsū!

Kentukietis, apkārt taustīdamies, sāka pa tumsu meklēt Janu.

—   Tā, nu ir īstais brīdis, ser.

Kautiņš iedegās ar jaunu spēku. Četru vīru augumi, kopīgajā svarā savas ceturtdaļtonnas, kamolā sapinušies, triecas pret telts sienu. Mietiņi izsprāga no vietas, auklas pārtrūka, un telts sabruka. Kaušļi sāka ķepuroties pa ne­tīrā brezenta apakšu.

—  Tev taču pašam būs ļaunāk, — turpināja Rudais Bills, ar īkšķiem žņaugdams zem viņa guļošā pretinieka spalvaino kaklu. — Jau tā tu mums esi sagādājis nepa­tikšanu, cik uziet, un nu vēl pusi dienas būs jānojēdzas ar telts uzsliešanu, kad būsim tevi pakāruši.

—  Lūdzu, ser, nežņaudziet mani nost, — aizsmacis izdvesa misters Teilors.

Rudais Bills lādēdamies atlaida rokas, un viņi abi pū­lējas izkūņoties no telts krokām. Tajā pašā mirklī Jans pagrūda matrozi pie malas un drāzās prom pa sniegu.

—  Hei, slaisti, slinkie satani! Bak! Brait! Ņem ciet, ņem viņu ciet! — ierēcās Lausons, mezdamies bēglim pakaļ.

Baks, Braits un tiem līdzi viss suņu bars aizšāvās vi­ņam garām un atri vien panāca slepkavu.