Tam, protams, nebija nekādās jēgas. Janam nebija ne­kādas jēgas bēgt, citiem nebija nekādas jēgas dzīties pa­kaļ. Vienā pusē pletās sniega tuksnesis, otrā — aizsalusī jūra. Bez pārtikas un pajumtes viņš tālu neaizietu. At­liktu tikai mierīgi nogaidīt, kamēr bads un sals atdzīs viņu atpakaļ teltī, cita glābiņa nebija. Bet šie cilvēki ne­domāja un neapsvēra, viņiem bija uznācis trakums. Izlie­tās asinis viņos pašos uzjundīja nevaldāmu, degošu asins­kāri. «Man pieder atriebšana,» saka tas kungs. Taču viņš savus baušļus tika rakstījis siltām zemēm, kur cilvēku kaislību spēks izpeikstē saules svelmainajos staros. Zie­meļos vīri pierod paši sevi aizstāvēt, būdami pārliecināti, ka lūgsnas spēj līdzēt tikai tad, kad to skaitītājam ir spēcīgi muskuļi. Viņi bija gan dzirdējuši, ka dievs mītot itin visur un esot vienmēr klāt, bet, tā kā pār šo apvidu viņš uz veselu pusgadu bija noklājis tumsas pārsegu, vīri neprata viņu saskatīt. Cilvēki gāja, pa tumsu taustīda­mies, tādēļ nav jābrīnās, ka lāgiem viņi sāka apšaubīt desmit baušļu lietderību.

Jans skrēja, ceļa nemeklēdams, nedomādams par to, kurp kājas viņu aiznesīs, — viņu vadīja viena vienīga doma: dzīvot! Baks kā pelēks kamols lēca viņam virsū, bet pašāvās garām. Jans ārprāta niknumā belza sunim un paklupa. Tajā mirklī Braits sagrāba viņa kamzoļa stūri un nogāza viņu sniegā.